Rakstot šo darbu lielos vilcienos es izdzīvoju līdz Valdemāra Ancīša dzīvesstāstam. Bieži ar smaidu atceros viņa jaukos Ziemassvētku vecīša vaibstus, jo tajos man nācies nolūkoties ne reizes vien. Strādājot radio ar prieku gaidīju viņu studijā kur viņš ik nedēļu nāca un lasīja gan savas bērnības atmiņas, gan seņču gudrības. 2003.gada Kurzemes Dzejas svētkos Saldū viņš mani nosauca par nerātno dzejnieci, jo mazliet nokavēju grāmatas atvēršanas svētkus. Grāmatas, kurā viņš ielika milzu pūles, lai tā iznāktu. Tas gaišums un dzīves mīļums, kas staroja no šī cilvēka nav aprakstāms.Bet ir aprakstāms viņa veikums un devums, ko arī centīšos izdarīt.
