-
Otto fon Bismarks
Īstajā vārdā Oto Eduards Leopolds fon Bismarks Šenhauzens, dzimis 1815. gada 1. aprīlī netālu no Magdeburgas savas dzimtas īpašumā – Šlēzenhauzenā. Tēvs bijis profesionāls militārists, kurš nodarbojās ar lauksaimniecību dzimtas muižā. Bismarkam vajadzēja kļūt par militāristu, gluži tāpat kā tēvam, bet tā kā māte bija ļoti izglītota sieviete, kā jau karaļa sekretāra meitai pienākas, aizsūtīja savu dēlu mācīties uz Berlīni, lai studētu tieslietas un svešvalodas, bet pateicoties mammai bija kulturāls politikas cilvēks. Studējot sāk parādīties interese par diplomātiju. Sākotnēji sācis strādāt par ierēdni tieslietu pārstāvniecībā, bet nedaudz vēlāk administratīvajā jomā. Strādājot šajās jomās, parādās nepatika pret birokrātiem un pret pastāvošo iekārtu.
Bismarks pameta darbu un devās uz savu dzimto muižu, iespējams tāpēc, ka tēvs bija sasirdzis. Oto fon Bismarks esot bijis ļoti prasmīgs šāvējs, kam patikušas medības, vēsture un daiļliteratūra, bet lielākā kaislība tomēr bija sātīgi, gardi un labi paēst. Viņam pat bija teiciens, ka neieēdis un neiedzēris nevarēšot noslēgt labu līgumu.…
Savu diplomātiju Bismarks izskoloja un apguva arī vērošanas veidā – katrā vietā kur bija nonācis – ņēma to, ko uzskatīja par labu sev un savai valstij. Bismarks esot bijis neuzpērkams un ārvalstu vēlme viņu dabūt savā pusē esot bijusi vienmēr neveiksmīga. Viņš nebija aukstasinīgs, gluži pretēji viņš esot bijis karstasinīgs, ja ko esot iesācis – novedis līdz galam kā nākas. Bismarks esot uzskatījis, ka naids ir viens no svarīgākajiem virzītājspēkiem cilvēka darbībā, tādēļ tik ļoti ienīdis ir savus pretiniekus, taču viņš bija nevis savam labumu. Bismarka prasme savienot izveicību un draudus vienmēr ir devusi tikai veiksmīgu iznākumu.
