80. gados strauji palielinājās psihoterapeitu interese par pieķeršanās nozīmi personības attīstībā. Pirms tam psihoterapijā atklājumi tika veikti , izmantojot dažādās citās jomās izstrādātās pētījumu metodes.
Pieķeršanās uzvedība ir jebkura darbības forma, kuras rezultātā cilvēkā izveidojas noturīga pieķeršanās citam skaidri identificētam indivīdam, kuru viņš uzskata par labāk sagatavotu dzīvei pasaulē.
Vislabāk tā ir novērojama brīžos, kad cilvēks ir nobijies, piekusies vai saslimis un viņam ir nepieciešams mierinājums un atbalsts.
Citkārt pieķeršanās uzvedība nav tik viegli pamanāma. Tomēr domā, ka pieķeršanās figūra ir sasniedzama- cilvēkam sniedz stingru un visaptverošu drošības izjūtu, tā ļauj novērtēt attiecības un tās turpināt.
Kaut arī pieķeršanās uzvedība visvairāk izpaužas agrā bērnībā, to var novērot visa dzīves cikla laikā, īpaši kritiskās situācijās. Tā ir raksturīga faktiski visiem cilvēkiem un tiek uzskatīta par neatņemamu cilvēka būtības daļu.
Pieķeršanas uzvedības bioloģiskā funkcija ir aizsardzība. Saglabāt ciešu tuvību ar indivīgu, par kuru ir zināms, ka viņš vēlēsies un būs gatavs palīdzēt grūtā brīdī.
Pieķeršanās teorija ir mēģinājums izskaidrot vienlaikusgan pieķeršanās uzvedību, kas epizodiski parādās un pazūd, gan noturīgu pieķeršanos, kādu bērni un citi indivīdi veido ar sev īpaši tuviem cilvēkiem.
Šīs teorijas pamatjēdziens ir „uzvedības sistēma”. (32)
Vēsturiski pieķeršanās teorija ir attīstījusies kā viens no objekta attiecību teorijas variantiem.…
