Kamēr pieaugušie nesapratīs, ka katrs bērns ir personība, ar saviem mērķiem un tādām pašām iespējām tos sasniegt, kā savulaik viņa vecākiem, tikmēr būs grūti būt jaunam. Lai kā mēs necīnītos, nekam nav jēgas, ja vecāki negrib saprast un neklausās.
Tā nu galu galā skaidrs ir viens, gan vecam, gan jaunam, dzīve nav rožu dārzs, tādēļ vairāk jāpiestrādā pie abpusējas sapratnes un jārespektē kā veci tā jauni, un galvenais nedrīkst aizmirst, ka mēs jaunie kādreiz arī būsim veci, un mūsu priekšgājēji kādreiz, nemaz ne tik sen, bija tik pat jauni kā mēs. Katrs cilvēks no pārējiem sagaida sapratni un iejūtību, tādēļ būsim tādi, lai citiem arī mēs būtu patīkami.
…
