-
Saskarsmes partneru personības struktūra un psihes procesi
Personību teoriju novirzieni[1.;2.;4]:
1.Psihodinamiskais novirziens-Galvenā uzmanība tiek veltīta iekšējām norisēm, īpaši neapziņas procesiem. Veidojās 19.gs.
2. Dispozijas novirziens- galvenais ir cilvēka noturīgās un dominējošās personības īpašības-dispozijas jeb noslieces, kas liek viņam izturēties kādā noteiktā veidā. Ietver personības iezīmes, temperamentu, ieradumus, motīvus, mērķus, attieksmi, un kognitīvos procesus.
3.Sociālās mācīšanās un kultūru atšķirību novirziens būtiskākā ir mācīšanās, kas norisinās sociālā kontekstā, sociālā pieredze, uzvedība un vērtības.
4.Humānistiskais novirziens-galvenā nozīme ir likta uz personīgo atbildību par cilvēku rīcību un spēju plānot un izvēlēties savu izturēšanos, atzīst bioloģiskās vajadzības, taču kā primāro uzsver augstākās vajadzības-pēc zināšanām, pēc izpratnes, pēc pašrealizācijas. …
Personība ir individualitātes ārējā izpausme kā cilvēku uztver apkārtējie un kā viņš uz tiem iedarbojas. Vārds persona raksturo cilvēku kā sociālo lomu izpildītāju. Par personu sengrieķu teātrī sauca aktieri, kurš masku.[1.,11] Izplatīts ir uzskats , ka personību veido apkārtējo cilvēku reakcija uz viņa uzvedību . Patiesībā cilvēks kā personība sāk veidoties jau atrodoties mātes miesās, tādā veidā izjūtot attieksmi no vecāku puses. Ar personību ir jāsaprot noteiktu sociāli nozīmīgu īpašību kopums- personība ir to nosacīti stabilo tieksmju un īpašību kopums, kas atšķir doto indivīdu no citiem. [1.,12] Personība ir cilvēks , kas stājies noteiktās sociālās attiecībās , apzinās šīs attiecības un aktīvs , darboties spējīgs subjekts spēj mainīt pasauli. Neviena definīcija nespēj konkrēti paust , kas ir personība, tā spēj vienīgi akcentēt personības iezīmes, kas to raksturo.[1.,13] ES-raksturo priekšstatus par sevi, reizē ir neapzināts un apzināts. Sāk veidoties un izpausties agri bērnībā, sākotnēji sevi neatdalot no pasaules. Pakāpeniski, apziņai attīstoties, Es veidojas kā pretstats cita cilvēka Es un ārpasaulei. Būdams vērsts uz sevi, cilvēks faktiski tiecas uz otru, uz saprašanos, kopesamību un vienotību ar citiem. Tā notiek sevis papildināšana ar citu un cita- ar sevi.
