„Straumēnu” mājās Dievs nepastāvēja kā kāds konkrēts tēls vai persona, tas vairāk bija kā kārtības un miera uzturētājs. Arī nāvi neuztvēra kā kaut ko briesmīgu, tā bija kā aiziešana, kas katram atnāk noteiktā laikā. Visi zināja, ka neko nevar ietekmēt un, ka nāve ir dabisks process.
„Straumēnos” nav aprakstīts tikai viens gads, jo gadalaiki veido vienu nebeidzamu apli jeb ritējumu kādā dzīvo „Straumēnu” mājas iedzīvotāji. Viss rit harmonijā – darbs, cilvēki, daba un Dievs.
…
