Humanitāro zinātņu loma citu zinātņu vidū tika aktualizēta līdz ar zinātņu sistematizāciju, pieaugot vispārējam zināšanu apjomam. Vilhelms Diltejs darbā ‘Vēsturiskās pasaules uzbūve gara zinātnēs’ izklāsta nostāju, kas ļauj aplūkot humanitārās zinātnes kā sabiedrības kultūras un vēstures nesēju. Respektīvi, pieredze, kas tiek iegūta, apgūstot humanitāros priekšmetus, ļauj ne tikai aktualizēt sevī pārstāvēto sociālo vidi (valoda, kultūra, vēsture, filosofija u.c.), bet arī dod pamatu vērtību pārvērtēšanai.1 Ja, piemēram, attiecībā uz dabas zinātnēm varam teikt, ka tās ir domāšanas vingrinājums, tad attiecībā uz humanitārajām zinātnēm varam teikt, ka tās ir domāšanas uzdevums.
…
