Savā esejā par četriem sabiedrisko attiecību darba pamata modeļiem un to saistību ar SA praksi pievērsīšos katra modeļa skaidrojumam, īsai modeļu vēsturei, pētniecisko aktivitāšu nozīmīgumam katra modeļa darbībā, kā arī pāris empīriskiem modeļu lietojuma piemēriem Latvijā.
Sabiedriskās attiecības ir menedžmenta funkcija, kas palīdz nodibināt un uzturēt savstarpēji izdevīgas attiecības starp organizāciju un tās publiku, no kuras ir atkarīgi organizācijas panākumi vai neveiksmes.1
Izšķir četrus sabiedrisko attiecību tipus jeb modeļus – terminu, kuru ieviesa Džeimss Grunigs (James Grunig) 1984. gadā, lai vienkāršotā un reālistiskā veidā reprezentētu vērtības, mērķus un uzvedības, kas raksturīgas sabiedriskās attiecības praktizējošai organizācijai.2 Šie modeļi atšķiras nosprausto mērķu ziņā jeb pēc funkcijas, ko tie pilda kādā organizācijā. Lai arī sabiedriskās attiecības attīstījās kā pārliecinošās komunikācijas veids, ne visiem modeļiem piemīt šāda funkcija.3
Sabiedriskajām attiecībām piemīt propagandas funkcija publicitātes modelī, kam raksturīga vienvirziena komunikācija (no informācijas raidītāja jeb organizācijas uz informācijas saņēmēju jeb auditoriju), jo, kā uzsver Dž. Grunigs, šī modeļa piekritēji ļoti reti veic pētījumus, ja vien tie nav neoficiāli novērojumi par to, vai viņu publicitātes materiāli parādās medijos.4 Publicitātes modeļa praktiķi cenšas radīt ticību organizācijai, kura ir balstīta uz nepilnīgu, sagrozītu vai pus-patiesu informāciju.5 …
