Tradicionālā semantika radās 19.gs. sākumā uz salīdzināmi vēsturiskās valodniecības pamata. Tradicionālās semantikas pētnieki galvenokārt centās noteikt nozīmju pārmaiņu tipus. Lai gan atsevišķi autori, tos apzīmējot, lietoja atšķirīgu terminoloģiju, tomēr kopumā nozīmju pārmaiņu tipi tika noteikti, balstoties uz loģikas kategorijām (piemēram, nozīmes paplašināšanās un sašaurināšanās) un antīko tropu teoriju (metaforas, metonīmijas) - tieši tādēļ šīs klasifikācijas nereti tiek dēvētas par loģiski retoriskajām klasifikācijām. Šīs klasifikācijas vēlāk ir tikušas daudz kritizētas, jo tās nereti pasniegtas apriori, nebalstoties uz konkrēta materiāla izpēti.
Arī psiholoģiskā virziena pārstāvji lielā mērā balstījās uz 19.gs. valodnieku minētajiem nozīmju pārmaiņu paveidiem, taču semantisko pārmaiņu tipi tikai formulēti un pētīti, ņemot vērā psiholoģiskos procesus, kas ir to pamatā. īpaša nozīme tika pievērsta dažādiem asociāciju tipiem un ar tiem saistītajiem semantisko pārmaiņu tipiem.
Diahroniski strukturālā semantika, kuras pirmsākumi meklējamigs. divdesmitajos, trīsdesmitajos gados un kura ir aktuāla arī mūsdienās, semantisko pārmaiņu procesus traktēja krasi atšķirīgi no abām iepriekšminētajām semantikas skolām.…
