Straujais dažādu sektu pieaugums 15. gadsimtā aizvien vairāk sāka satraukt gan inkvizitorus, gan oficiālās baznīcas pārstāvjus. 1417. gadā ekumeniskajās koncilās Konstancā tiek darīts gals lielajai shizmai, kā rezultātā katoliskā baznīca ir spiesta veikt arī reformācijas savā iekšienē. Bāzeles katedrālē tiek pieņemti dekrēti, kas nosaka, ka katedrāļu institūtcija ir vērtējama augstāk kā pāvesta institūcija. Šis dekrēts rada šķelšanos un nesaskaņas baznīcas iekšienē. Šo teoloģisko strīdu pāvesta varu ēnā slēpjas ne mazāk svarīgi, taču nepamanāmāki strīdi par dogmatiskajiem jautājumiem. Bailes no reāliem ķeceriem nomaina bailes no raganām – iedomāta uzmācīga arhetipa par iespējamu apsēstību ar nelabo. Laika posmā no 1428. – 1430. gadam tiek radīts daudz pamācību kā atpazīt raganas un noris daudz procesu pret raganām. Iespējams, ka tieši šajā laika posmā noformējas mīts par raganu sabatiem ar tādu priekšstatu par rituālo kārtību, kāds tas ir nonācis līdz mūsdienām.
Rokasgrāmatās inkvizitoriem un citos ar inkvizitoru darbību saistītajos kanoniskajos tekstos krasi tiek iezīmēta robeža starp ķecerību un tumšo mākslu praktizēšanu. Par spēcīgākajām un intensīvākajām ķeceru un raganu darbības zonām ir uzskatāmi apgabali ap Alpiem. Šajos reģionos diezgan ietekmīga ir valdensu mācība, kas atbalstu gūst no Bāzeles katedrāles lēmumiem. 1460. gadā valdensu vajāšana sasniedz savu apogeju Arresas procesā pret burvjiem–valdeniešiem.…
