Iedzimtu priekšrocību runāt cilvēkam nav, un tās netiek arī saņemtas mantojumā. [I. Hadaņonoka L. Hadaņonoka L. Staļģe R. Meirirandre „Sociālais pedagogs un bērns ar valodas sistēmas traucējumiem”, Rasa ABC, 2002 32.lpp.]
Attīstot bērna maņas un galvas smadzeņu darbību, kas sekmē runas un vēlāk arī rakstīšanas un lasīšanas prasmju apgūšanu, jāseko līdzi vārdu krājuma veidošanās procesam.
Gadu vecs bērns saprot dažādus vārdus un cenšas izpildīt mutiskus aicinājumus. Piemēram- dod bumbu, ņem karoti u.c. Gada vecumā bērns pasaka vārdus izsakot vēlmes, vārdam ir teikuma funkcija. Teikumu var veidot arī divas nelokāmu vārdu formas. [I. Hadaņonoka L. Hadaņonoka L. Staļģe R. Meirirandre „Sociālais pedagogs un bērns ar valodas sistēmas traucējumiem”, Rasa ABC, 2002 33.lpp.] Piemēram, ja bērns grib iet laukā, viņš var pateikt- ārā, un šis būs bērna vēlmju apkopojums teikumā. Vai piemēram- grib to! Norādot uz kādu priekšmetu, vai mamma atieta, domājot, ka mamma nav mājās.
Pusotra gada vecumā bērns sāk apgūt vārda saskaņošanu teikumā, valodā lietojamās vārdu galotnes. Vienkāršie teikumi paplašinās, bet valodā vēl ir daudz kļūdu. Bērns jau saprot datīva locījumu, piemēram- kam jāiet ēst, kam dosim bumbu. Bērns sāk pats locīt darbības vārdus. Grūtības bērnam sagādā daudzskaitļa otrā persona (jūs). Jēdzieni „tagad”, „vakar”, „rīt”, „vēlāk”, „agrāk” bērnam vēl nav izprotami.…
