Autors šajā darbā raksta, par tām diplomdarba metodēm, kas no paša pieredzes ir palīdzējušas veiksmīgāk uzrakstīt darbu. Es piekrītu autoram, ka diplomdarba uzrakstīšanai vien nepietiek ar pavirši izmeklētu literatūru un nepārdomātu temata izvēli, bet gan visa pamatā ir studenta motivācija diplomdarba rakstīšanai - uzrakstīt diplomdarbu, nevis lai tikai iegūtu grādu, bet gan uzrakstītais darbs būtu ieguldījums zinātnei, kā palīgs zinātniekiem jaunu ideju realizēšanai, atklāšanai, pierādīšanai, un paša studenta iegūtā zināšanu bagāža, kura var noderēt visas dzīves laikā. Nekur jau nav teikts, ka bakalaura trešā kursa students nestudēs maģistratūrā un pēc tam vēl būs gatavs turpināt pētīt zinātni. Atbalstu autora domu, ka students, kuru neinteresē izvēlētais studiju virziens, tas ir lieki izšķiests laiks un tas parāda, ka studentam nav nopietna attieksme un īpaša vēlme studēt.
Savā esejā es uzsvēršu to, kā metodes ir mainījušās un kā tas ir ietekmējis mūsdienu sabiedrības daļu – studentus. Viņu motivācija rakstīt diplomdarbu „visos laikos” ir bijusi līdzīga, bet paņēmieni, kā pielietot metodi – mainījušies, jo autors ir rakstījis par 1970tajiem gadiem Itālijā, bet es – par 2000šajiem gadiem Latvijā ,proti, par citu gadsimtu un citu valsti. Sākšu ar to, kas abos laikos ir atšķirīgs.
…
