Labs treneris ir ne tikai kompetents treneris, bet arī labs cilvēks, kas velta visas savas pūles un sporta pieredzi, lai sportisti kļūtu par labākiem cilvēkiem, pilsoņiem. Labs treneris dzīvo pēc augstākiem sporta ētikas standartiem un pamatprincipiem. [1.]
Sporta ētika atspoguļo morālo pienākumu principus un tikumus, kas nosaka to, kas ir labs un, kas ir slikts un dod ieteikumus, kādiem sportā iesaistītiem cilvēkiem būtu jābūt, lai tie būtu labi un cienījami.[1.]
Pieredze liecina, ka dažkārt ir grūti noteikt, kur beidzas morāles principi un normas, nereti cilvēks pat neapzinās, ka ir jau tās pārkāpis. Morāles principu un normu saprašana un to ievērošana ir atkarīga no tā, kāds ir pats cilvēks – viņa dzīves stils, dzīves vērtības.[2.]
Viss, ko treneris saka vai dara, sniedz informāciju par viņa kā personības vērtībām. To, ko viņi saka un nesaka, dara vai nedara treniņa laikā un ārpus tā – sniedz ziņas par vērtībām un ataino, kaut ko par trenera prioritātēm un raksturu. Tātad trenerim vienmēr ir jājautā sev: „Kāds es esmu un kādam man vajadzētu būt?” [1.]
Manuprāt, tieši šeit arī sakas darbs ar sevi katram topošajam vai jau esošajam trenerim – jāizvērtē savas īpašības, jāpilnveido jau esošās labās un jāatbrīvojas no sliktajām, tā teikt nevajadzīgajām īpašībām. …
