Atvērās debesis un balta dvēselīte izlaidās no tām... Tikai Dievs zina, ko viņš tai bija pačukstējis... Mazās, skaidrās ačeles raudzījās šajā tik mīļajā sejā... Māte.... Jā, sirds zināja it visu, kas dzīvē būs nepieciešams, zināja to, kāpēc ieradusies, kas šeit jāpaveic...
Bērniņš auga un, protams, ka izauga... Iespējams, ka apprecējās, dibināja kādu uzņēmumu, sagaidīja ne tikai savus bērnus, bet arī mazbērnus, bet tikpat iespējams, ka visu mūžu blandījās pa pasauli, meklēdams sevi, bet tā arī pat mūža nogalē sevi neatrazdams... Kāpēc ir cilvēki, kuri vienmēr ir zinājuši, kur jāiet, kas jādara, un kāpēc ir tādi, kas tieši pretēji – nodzīvo nožēlojamu dzīvi, līdz galam neizprazdami ne sevi, ne savus apkārtējos? Manuprāt, tas atkarīgs no tā, cik daudz mēs katrs sevī saglabājam atmiņas no savas bērnības, jo tieši tad mēs patiesībā zinājām visas atbildes uz jautājumiem, kurus pēc gadiem sev uzdodam, bet atbildes rast ir tik grūti.…
