Tātad humānistiska un demokrātiska attieksme nebūt neveicina visatļautību un anarhiju, un, patiesībā, lai to īstenotu mums nevajag speciālas skolas un dārziņus, kuros visbiežāk tiek izpildītas bērnu iegribas, lai tikai vecāki būtu laimīgi un maksātu vismaz par vēl kādu semestri, bet gan vienkārši mīlēt savus bērnus un vēlēties ar viņiem pavadīt laiku, tad, gribot negribot, jau dabiski tiks ievēroti humānisma principi. Tikai atcerēties, ka mīlestību nemēra aklā iegribu izpildīšanā.
Par to, ka ne jau humānistiskā un demokrātiskā attieksme ir pie vainas daudzu mūsdienu bērnu uzvedības problēmās, var pārliecināties padomājot, vai tad „parastajās” skolās, kurās netiek pielietota „brīvā audzināšana”, nav skolēnu ar daudz un dažādām uzvedības problēmām. Un, starp citu, pēc kādas pieejas ir audzināti vecāki, kuriem pašiem ir problēmas ar visatļautību pret citiem? Vai gadījumā nav tā, ka tam, kuram kāds cits visu dzīvi ir noteicis, kas un kā jādara, tīri instinktīvi šķitīs, ka pie visām neveiksmēm arī vainīgi ir šie visi citi?
Protams, ka humānisma pieejas īstenošana prasa daudz vairāk laika un pūļu no vecākiem un skolotājiem, taču kas notiks, ja autoritatīvi audzināts cilvēks, kurš primitīvi vienkārši saprot bailes no soda, pēkšņi pārtrauks no šī paredzētā soda baidīties?
…
