Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 14.12.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 1 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem', 1.
  • Referāts 'Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem', 2.
  • Referāts 'Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem', 3.
  • Referāts 'Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem', 4.
  • Referāts 'Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem', 5.
  • Referāts 'Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem', 6.
Darba fragmentsAizvērt

Līgavu parasti veda vairāk kilometru tālumā, kur tad arī viegli varēja novērot, vai nav notikusi kāda pārskatīšanās. No tā visa var redzēt, ka šeit nav notikusi ne laupīšana, ne mānīšana, ne arī pārskatīšanās, bet gluži vienkārši ir izpildīts vecs precību ceremoniāls. Neīsto līgavu varēja tikai tad vest, kad vedēji un panācnieki bija iepriekš savā starpā sazinājušies. Ja turpretī meitas vecāki jeb brāļi nebija ar precinieku mierā, tad līgava tika vesta arī zagšus, brāļiem nezinot. Pirkšanas precības parasti notikušas pēc vecāku gribas, bet zagšanas precības vairāk pēc pašu jauniešu vēlēšanās. Paši vedēji bijuši parasti tautieša brāļi, jeb draugi, bet dažreiz jājis arī pats tautietis ar kādu palīgu līgavu vest. Ja panācnieki sadzinuši vedējus, tad dziesmas daudzina cīņu starp līgavas brāli un tautieti: ”Abiem dzied lakstīgala zobentiņu galiņā”. Par strīdus šķīrēju allaž min pašu māsu, kas grib palikt pie tautieša un ar to ir noderēts miers. Tā nu arī līgavas brālis nosēstas „goda galda galiņā” un ņem dalību līksmajās dzīrēs.
Kurzemes superintendants Pauls Einhorns apliecina, ka senie latvieši dzīvojuši laulībā ļoti godīgi, kādēļ par viņu tiklību nav jāšaubās. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants