Pirmās bērnības atmiņas
Mirklis, ko varu nešauboties nosaukt par īstām atmiņām, lai arī tas ir kaut kas pavisam sīks un fragmentārs, ir no manas viena gada jubilejas. Vasara, jūnija beigas, spīd saule, vecvecāku mājas Smiltenē, lievenītis, ierodas ciemiņi, kā dāvanu man pasniedzot mazu melnu (ar baltām ķepiņām un baltu krādziņu, protams) runčuku, ar zilu banti ap kaklu.
Bērnību iespējams piedzīvot tikai esot bērnam. Visi vēlākie mēģinājumi turp atgriezties ir tikai klīšana pa ēnainu atmiņu mežu. Bērnības atmiņas mēdz būt patvērums no grūtībām, iedomāta atgriešanās bērnu dienās dod spēku risināt šodienas problēmas, bērnības atmiņas bieži tiek idealizētas.
Ēnainu atmiņu mežs ir arī visas cilvēces bērnība – mītiskais pirmlaiks. Ēnas šajā mežā ir daudzkārt garākas par kokiem, kas tās met. Tās sniedzas neaptveramās dzīlēs. Jau laikos, kad cilvēce bija tikko dzimusi, tās bērnība likās tāla un atmiņas par to, tika idealizētas. Stāsti par dievu draudzību ar cilvēkiem, par zudušo zelta laikmetu, par neparastām spējām, kas cilvēkam piemitušas šķiet tik līdzīgi mūsdienu klasiskajam un nodeldētajam teicienam – „kad mēs augām, zāle bija zaļāka un debesis zilākas...”.
Jungs un arhetipi
Jēdzienu arhetips filozofijā ieviesa tieši psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs.
Vārds arhetips nāk no sengrieķu vārdiem archē – sākums un typos – forma.
…
