Mums līdzcilvēkiem vajadzētu atzīt skolēna tiesības iegūt izglītību skolā kopā ar citiem bērniem, nevis mājas apmācību vai specialo skolu. Domāju, ka katram vecākam ir prieks un gandarījums par to, ka arī viņu bērns invalīds var dienā apmeklēt parastu skolu, bet vakarā būt kopā ar ģimeni un draugiem, kā tam jābūt.
“Visvairāk pārsteidza skolas direktores noraidošā attieksme pret invalīdiem un vispār pret to, ka bērni invalīdi varētu mācīties šajā skolā. Viņas teiktais: «Tādi (!) bērni pie mums nemācīsies!» Raimonds Smagars atceras līdzīgu gadījumu - kādas citas skolas direktores izteikumus par to, ka viņas vadītajā skolā varētu mācīties bērni invalīdi: «Mums taču ir padziļināta angļu valodas apguve, ko te darīs bērni invalīdi?» Vai tāpēc, ka bērns sēž invalīda ratos, viņš nevar padziļināti mācīties angļu valodu?”[5] Mūsdienās skolas, pedagoģi ir ļoti skeptiski noskaņoti pret bērniem invalīdiem, jo viņiem ir jāuzņemas lielāka atbildība, rūpes, problēmas sakne ir pašos pedagogos. Daudzi no “īpašo vajadzību bērniem” nevar mācīties vispārizglītojošās skolās, bet liela daļa no viņiem to var. Izpētot dažādus materiālus var secināt, ka bērni ar kustību balsta traucējumiem var mācīties vispārizglītojošās skolās, protams, ir arī izņēmumi. Visa sabiedrība nav gatavi būt kopā ar bērniem invalīdiem, to pierada veiktais pētījums. Tika uzdoti šādi jautājumi: “ Vai vēlaties, lai jūsu klasē mācītos bērns ar garīgās attīstības traucējumiem? …
