Kā rakstīts grāmatā “Ievads politikā”, konstitūcija ir valsts pamatlikums (var būt arī vairāki), kam ir augstākais juridiskais spēks un kas reglamentē valsts un cilvēka savstarpējās attiecības , kā arī svarīgāko valsts institūciju izveidošanu, to funkcijas un savstarpējās attiecības. Šis, protams, bija gandrīz precīzs citāts, bet, manuprāt, definīcijas nav jēgas izgudrot no jauna- tās var tikai papildināt vai uzlabot, bet minētā ir visai precīza, tādēļ atstāšu kā ir.
Konstitūciju ģenēze var būt trejāda:
Oktorētas konstitūcijas- jeb spēcīga monarha veidotas, varas nostiprināšanas vajadzībām, kas pamatoti tiek uzskatītas par visnedemokrātiskākajām;
Gan tautas, gan monarha veidotas konstitūcijas. Šajā gadījumā monarhija tiek saglabāta vairāk formāli;
Tautas (precīzāk to pārstāvju) veidota konstitūcija. Arī Latvijai ir šādas izcelsmes konstitūcija, ko ir izstrādājusi tautas vēlēta Satversmes sapulce.
Konstitūcijas dalās dažādos tipos:
Rietumeiropas tipa konstitūcijas ir ļoti detalizētas;
Angloamerikāņu tipa konstitūcijas- vispārīgi noteiktas politiskās attiecības un valdīšanas struktūru;
Manifestējošā tipa konstitūcijas- to pamatā ir ideoloģijas un tās darbojās vairāk “uz papīra”, kā reālajā dzīvē.
Trešās pasaules valstu konstitūcijas- aizgūtas no rietumvalstīm un vairumā gadījumu nav piemērotas pastāvošajai politiskajai situācijai un nav pastāvīgas.…
