Esmu iemācījusies savu laimi veidot pati. Smaidīt, kad to gribās. Priecāties par niekiem. Izprotot savas sajūtas, problēmas un emocijas, esmu sapratusi, ka dzīve ir pārāk īsa, lai žēlotos vai skumtu. Ir jācenšas katrā notikumā vairāk koncentrēties uz pozitīvo, ir jāsaprot, ko tas mums ir devis, ko iemācījis. Ir jāļaujas labajam. Bieži vien, sevišķi mūsdienās, liekas, ka cilvēkiem pat nav laika būt laimīgiem, nav laika priecāties. Visi raujas savos darbos, cer uz labāku dzīvi, bez problēmām un rūpēm. Bet paši slīkst arvien dziļāk steigā un negatīvismā. Bieži cilvēki jau no rītiem ļaujas dusmām nevis priekam, laimei. Dusmām par laikapstākļiem, par kavējumiem vai sastrēgumiem, bet neļaujas priekam par jaunu dienu, par sauli, par dabasskatiem, par dzīvi.
Mēs visi vēlamies būt laimīgi,lai gan katram laime ir savādāka. Es uzskatu, ka mums nevajadzētu tik daudz prātot, par to, kas ir laime. Labāk vienkārši ļauties visām sajūtām. Nav jāgaida kāds īpašs brīdis, lai būtu laimīgi, sava laime ir jākaļ mums katram pašam sevī jau tagad, šajā mirklī.
