Interesanti, ka pats romāna autors ir pabijis Rietumu frontē un piedalījies 1. Pasaules kara asiņainajās cīņās, tas tikai pārliecina par to, ka šis nav tikai daiļdarbs viens, bet gan ļoti trāpīgs karavīru un kara dzīves raksturojums, kas darbojās ne tikai tajā laikā, bet ir aktuāls arī tagad un domājams, arī nākotnē.
Tā kā mans puisis arī darbojas militārajā jomā, viņš man ļoti labi var pastāstīt kāda ir dzīve kazarmās un kādi tur ir cilvēki. Lai arī romāna notikumi risinās konkrēti kara laikā, tomēr varu spriest, ka arī mūsdienu armija nereti cilvēku ļoti izmaina un, ja ne izmaina, tad pavisam noteikti armija ļauj vaļu kaut kādām noteiktām cilvēka rakstura iezīmēm, kā nu kuram tas vairāk izpaužas. Cilvēkam armijā pat mūsdienās tomēr ir jābūt savādākam kā civilajā dzīvē – skarbākam, skaļākam, iespējams arī rupjākam. Tas ir veids kā karavīri tajā vidē cīnās kā ar fizisko tā morālo stresu un, ja nespēj pielāgoties šādiem apstākļiem, visticamākais ilgi tur nevar izturēt. Svarīgākais tomēr ir, lai šīs uzvedības tipa negatīvās iezīmes nepāriet uz civilo dzīvi, jo pavisam noteikti civilajā dzīvē nevar uzvesties tā pat kā militārajā dzīvē, ja vien negrib līdzināties šai „zudušajai paaudzei”.
…
