Sengrieķu filozofija radās nevis pašā Grieķijā, bet gan grieķu dibinātajās Jonijas pilsētās Mazūzijas rietumu piekrastē septītajam gadu simtenim pirms m.ē. pārejot sestajā. Vēlāk tā attīstās grieķu pilsētās Dienviditālijā, Sicīlijas piekrastes grieķu pilsētās un beidzot pašā Grieķijā – Atēnās. [1]
Eiropā filozofijas pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā, un, tāpat kā Senajos Austrumos, tie attiecināmi uz VI. gs.p.m.ē. Nav nejaušība, ka arī pats vārds „filozofija” cēlies no sengrieķu valodas. Senajā Grieķijā galvenokārt attīstījās sofisti (gr.val. sophistes – izdomāt, būt gudram). Sofistikas rašanās ir kā mēģinājums saistīt filozofiju ar dzīvi un tās vistiešākajām izpausmēm. Gudrība kā sofija Senās Grieķijas domātāju izpratnē ir attiecīgās garīgās kultūras ideālu simbols. Gudrība ir saistīta ar mākslu būt laimīgam, bet pilnībā tādi var būt tikai dievi (sengrieķu reliģija bija daudzdievīga). [2;3]
Sofisti uzskatīja sevi par runas mākslas (retorikas) un strīda mākslas (eristikas) speciālistiem un mācīja citus:
1)atspēkot pretinieka apgalvojumus;
2)pārliecināt par sava viedokļa pareizību par katru cenu un neatkarīgi no patiesības;
3)apgūt izziņas metodes;
4)noskaidrot jēdzienu būtību.…
