Kā izšķirt, kuram ir taisnība? Vēsturē ir daudz pretrunu. Pirmie noteikumi par civiltiesisku strīdu izskatīšanu ir izstrādāti Senajā Romā, līdz ar privātīpašuma rašanos, radās nepieciešamība to aizsargāt. Romas tiesībnieku idejas – vislabāk civiltiesiskajā strīdā ir neiesaistīties, izvairīties no tā. Augstāka sēta starp kaimiņiem - labākas attiecības. Īpašums ir tavs, ja neviens uz to nepiesakās. Romiešu terminoloģiju neprasīs pārzināt.
Sākumā katrs tiesību pārkāpums tika sodīts ar patvarību, ja pieķēra vietā – varēja nogalināt, vēlāk secināja, ka vajag trešo personu, kas varētu strīdu izšķirt. Pirmsākumos tas bija priesteris – dalībnieki zvērēja sacramentum, ka strīdus lieta pieder viņiem un maksāja ķīlas naudu. Zvēresta jēga – persona nodod sevi Dieva atriebībai, ja zaudē procesu. Priesteris izlēma, kura dotais zvērests r patiess, nevis kuram pieder lieta. Vēlāk strīdus izšķiršanas noteikumi tika pilnveidoti, atkarībā no strīdus priekšmeta – piemēram, strīdus priekšmetu vai tā daļu atnesa uz “tiesas” vietu un ar īpašiem spieķiem norādot uz lietu apgalvoja :”Tas ir mans!” Tolaik līdz ar šo procedūru beidzās lietas izskatīšanas 1.posms, kura jēga bija strīda priekšmeta noteikšana litis contestatio, pēc kā izlēma kā notiks galvenais tiesāšanās posms - mainhearing. Šis posms sākās ar to, ka izvēlējās tiesnesi, kurš strīdu izšķīra pēc būtības.…
