Divdesmit gadus eiropas lielvalstu (Krievija, Prūsija, Austrija un Anglija) nespēja uzvarēt Napoleona armijas. Tikai rūpīgi studējot Napoleona taktiku ar laiku eiropas lielvalstu ģenerāļi spēja izrādīt pretestību Bonapartam. Napoleons neko nebūtu panācis, ja viņam nebūtu uzticami un talantīgi ģenerāļi. Dižais karavadonis izvēlējās savus maršalus pēc to spējām, nevis ģenealoģijas. Piemēram, slavenais maršals Lanns bija nabadzīga mehāniķa dēls, maršals Massena bija kuģa puika u.t.t. Napoleona pretinieku armijas vadīja prinči, hercogi u.c. aristokrāti. Nebija iespējams, ka kāds nearistokrāts kļūtu par armijas komandieri. Napoleons vienmēr meklēja jaunus kara vešanas talantus. Pēc katras kaujas Bonaparts apskatīja kaujaslauku, viņš redzēja, kurš pulks vai divīzija bija visdrosmīgāk cīnijies, kurš karavadonis bija attaisnojis sev doto uzticību. Katrs virsnieks zināja, ka jebkuru darbību kaujaslaukā imperators redzēja un arī novērtēja, tādēļ katrā kaujā karavīri centās parādīt uz, ko viņi ir spējīgi. Tas ļoti paaugstināja armijas kaujasspējas. …
