Baltijas reģiona attīstība līdz 12. gs beigām.
Baltijas jūras austrumu piekrastē, tai skaitā mūsdienu Latvijas teritorijā, gada vidējā temperatūra laikā apmērām no 850. līdz 1150. gadam bija par 1 – 2 C augtāka, bet nokrišņu daudzums – par 50 mm lielākas nekā šodien. Klimata pārmaiņas vispirms pozitīvi ietekmēja augu valsti, kas savukārt veicināja meža un mājdzīvnieku populācijas pieaugumu. Pārmaiņas florā vispirms sākās ar platlapju koku ekspansiju. Mežos samazinājās iepriekšējā laikmetā dominējošie skujkoki – priedes un egles, to vietu arvien vairāk ieņēma skābaržu, liepu, vītolu, bērzu un vīksnu, bet it sevišķi alkšņu un lazdu audzes. Līdzīgi kokiem, florā palielinājās siltāku klimatu mīlošo graudzāļu īpatsvars, vairāk bija meža ogulāju un viršu. Dabisko cēloņu izraisītās pārmaiņas arvien vairāk pastiprināja antropogēnais faktors. Dzīvesvietu un kapulauku daudzums, kā arī izplatība liecina, ka vēlajā dzels laikmetā salīdzinājumā ar iepriekšējo iedzīvotāju skaits pieaudzis pieckārtīgi. …
