Bet varbūt postmodernisms nav nekas cits kā vēl modernāks modernisms? Vai nosaukums ir tas, kam pa spēkam mainīt tajā ietverto saturu? Ja mēs esam moderni cilvēki, salīdzinot mūsdienas ar viduslaikiem, vai tad savukārt nedzīvojam kāda topoša modernisma viduslaikos?
Mēs esam laikmeta norieta liecinieki, mēs esam ienākuši 21. gs. no 20. gs., mēs zinām, kā ir būt 20. gs. modernismā, un kā ir būt 21. gs. postmodernismā. Kāds teiktu veiksminieki, kāds cits – tā vienkārši gadījās. Viss turpinās, bez īpaši krasām pārmaiņām, robežu starp modernismu un postmodernismu novelk tikai gadsimtu maiņa, pārējās atšķirības var atšķirt tikai tie, kuri tajā ir dziļi iekšā.
„Modernisma idejas noriets un tāda apšaubāma priekšstata kā postmodernisma popularitāte ir fenomeni, kas attiecas ne tikai uz literatūru un mākslu vien: mēs šobrīd pārdzīvojam būtisku ideju un ticējumu krīzi, kuras orientējušas cilvēku vairāk nekā divus gadu tūkstošus.”1
Mūsdienu cilvēks ir izveidojies kā vēsturiska būtne, kurai pieder liela bagāža ar vēsturiskajiem stiliem jeb vērtībām, kuras izvēlēties, izkopt un turpināt. Postmodernisms ir izvēlējies izkopt.…
