Latviešu rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, būdams trimdā, izdeva tēlojumu krājumu „Bez dzimtenes”, un kādā darbā viņš raksta tā: „Pēc Dieva, tēva un mātes maize ir ceturtais lielais vārds pasaulē. Tāpēc maize visās zemēs tiek turēta augstā cieņā. Es redzēju Kaukāzā mazu tatāru meitenīti, kam netīšām izkrita no rokām maizes gabaliņš. Bērns kā vainas apziņā bikli aplaida acis visapkārt, tad strauji pacēla maizīti un nobučoja. Mani pārsteidza tik tālas tautas tikuma vienādība ar latvisko tikumu. Jo, kad es augu, arī mums katru nejauši nokritušu maizes kumosu vajadzēja pacelt un nobučot.” Šis fragments atspoguļo to, ka, atrodoties tālu aiz dzimtās zemes robežām, J. Jaunsudrabiņa domas kavējās Latvijā un bija saistītas ar visu, kas tai raksturīgs.
Trimdā devās tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, tostarp arī daudzi izcili latviešu zinātnieki, literāti, mūziķi un citi sabiedriskie darbinieki un daļa no viņiem tomēr atgriezās mājās.
Atskatoties uz minētajiem faktiem, var secināt, ka Latvijas trimdiniekus nekādā gadījumā nevar uzskatīt par bēgļiem, jo izbraukušie latvieši nenoliedza savu izcelsmi, tautisko piederību un neslēpa, ka ilgojas pēc mājām. Tieši pretēji – viņi aktīvi darbojās, lai popularizētu latviešu kultūru un atbalstītu Latvijā palikušos tautiešus, skaļi pauda ilgas pēc dzimtenes.
…
