Attiecības starp dionīsisko un apollonisko stihiju. Tēli un situācijas, kas visspilgtāk reprezentē katru no stihijām
Eiripīda traģēdijā “Bakhantes” spilgti izgaismojas “apolloniskās”- racionālās, prāta, likumu un ieražu kārtības vadītās pasaules un “dionīsiskās”- dziņām pakļautās, stihiskās, dēmoniski spēcīgu kaislību cauraustās pasaules asa sadursme, kur rezultātā pārsvaru gūst dionīsiskais spēks, liekot traģiskā sakāvē atkāpties apolloniskajam. Taču nevarētu sacīt, ka dionīsiskais princips ir “sliktais”- tas ir trakojošā, reibusī un radošā orģija, tā vienlaikus ir īsta un patiesa (No lugas teksta: “Tam (Dionīsam) nīstams ikviens, kas negrib gan gaišās dienas, gan jaukās naktis vadīt bez rūpēm un vairīties sirdī un prātā no ļaudīm, pārlieku gudriem. Ko atzīst vienkāršā tauta, šķiet pareizi man.”).
Apolloniskais ir ideālais, idealizētais- ne tik dzīvais un brīvais. Viena stihija ir vitāli radošā, taču tai pat laikā- savā ziņā iznīcinoša (No lugas teksta: “Viņš (Dionīss) aplaimo visus ar jautriem smiekliem, ar dejām un flautas skaņām un raizes aizgaiņā prom- gan vīnogu sulai dievu mielastā plūstot, gan maisāmtraukam dzīrniekus efejām rotā gremdējot miegā.”), otra- nedzīvāka, patstāvīgāka, tāds stagnējis miera stāvoklis. Tiek piedāvāts: ja cilvēks pakļausies bakhiskajai jūsmai, tas netiks iznīcināts.…
