Atkarībā no iegaumējamās informācijas rakstura, izšķir: emocionālo, kustību, vārdiski loģisko un tēlaino atmiņu. Dažreiz izdala arī verbālo ( mutisko) un neverbālo (veidolu) atmiņu. Cita klasifikācija nodala vēl vairākus desmitus atmiņas veidu.
Atmiņa kā psihiskais process ietver sevī vairākus atsevišķus procesus - iegaumēšanu, saglabāšanu, informācijas meklēšanu, atcerēšanos un aizmiršanu. Dažkārt tiek runāts arī par atmiņas ( un atcerēšanās) līmeņiem - atvieglojumu, atpazīšanu un reprodukciju.
Atmiņas pamatā ir nervu sistēmas spēja saglabāt informāciju, pateicoties noteiktām pārmaiņām nervu šķiedrās, atbildot uz iedarbību. Tas var izpausties vai nu atsevišķu neironu un to kopumu elektroniskās aktivitātes pārmaiņās, vai ari šķiedru bioķīmiskās pārmaiņās molekulārā līmenī ( DNK, RNK un citu struktūru). Atmiņas procesi norisinās ar galvas smadzeņu dažādu struktūru palīdzību.
Piemēram, kreisā smadzeņu puslode parasti ir saistīta ar diskrētās zīmju informācijas (vārdiski loģiskās, verbālās informācijas) apstrādi un glabāšanu, bet labā smadzeņu puslode - ar analogu tēlu (telpiskās) informācijas apstrādi un glabāšanu.…
