Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 17.12.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 3 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Autisms', 1.
  • Referāts 'Autisms', 2.
  • Referāts 'Autisms', 3.
  • Referāts 'Autisms', 4.
  • Referāts 'Autisms', 5.
  • Referāts 'Autisms', 6.
  • Referāts 'Autisms', 7.
  • Referāts 'Autisms', 8.
  • Referāts 'Autisms', 9.
  • Referāts 'Autisms', 10.
  • Referāts 'Autisms', 11.
  • Referāts 'Autisms', 12.
  • Referāts 'Autisms', 13.
  • Referāts 'Autisms', 14.
  • Referāts 'Autisms', 15.
  • Referāts 'Autisms', 16.
Darba fragmentsAizvērt

Autisms ir viens no sarežģītākajiem un komplicētākajiem psihiskās attīstības traucējumiem, kas ietekmē bērna vai pieaugušā sociālo mijiedarbību ar pasauli, ietekmē veidu, kā viņš komunicē, uztver apkārtējo pasauli un veido attiecības ar apkārtējiem. Autisma gadījumā atsevišķas psihiskās funkcijas attīstās palēnināti, savukārt citas – patoloģiski paātrināti. Terminu „autisms” ieviesa šveiciešu psihiatrs un psihologs Eižens Bleilers (1857 – 1939). Auto – grieķiski nozīmē „pats”. Autisma pazīmes pirmo reizi aprakstīja amerikāņu psihiatrs Leo Kanners (1894 - ?) 1943. gadā, savukārt 1944. gadā Hanss Aspergers atklāja ļoti tuvu saistītu sindromu, ko nosauca viņa vārdā – Aspergera sindroms. Pēc L.Kannera, autisma izpausmes iedalīja trīs grupās:
autisms ar autiskiem pārdzīvojumiem,
stereotipiska, vienveidīga uzvedība ar pārņemtības elementiem,
savdabīga runas attīstības traucējumi.
Autisms tiek aplūkots arī kā neiroattīstības dziļš traucējums.
Brīna Sīgena autismu aplūko kā mācīšanās traucējumu sindromu, ar katru simptomu ietverot attiecīgu mācīšanās vājumu apkopojumu vai arī „autisms ir specifisks mācīšanās traucējums” lauciņu. [3, 79]

Autora komentārsAtvērt
Atlants