Šo teoriju autors ir Alfrēds Ādlers (1870 -1937).
Svarīgākais personas uzvedībā, atbilstoši Ādlera teorijas, ir tās tieksme sasniegt pārākumu vai pilnību. Savukārt, personības pilnības sasniegšana nav iespējama. Līdz ar to tai sāk attīstīties nepilnvērtības kā kompensācijas sajūta.
Šī sajūta nav personības pasīvs pārdzīvojums par saviem defektiem. Tā kļūst par svarīgu avotu neapzinātai mērķa izvirzīšanai, kurš ir vērsts uz pilnības sasniegšanu. Šis mērķis – visiem kopīgs iegūst katrai personībai savu specifiku, individuālu virzību. Tas rodas pirmo reizi 4 – 5 gadu vecumā un nosaka to viengabalaino individuālo personības struktūru, kuru Ādlers nosauca par „dzīves stilu”. Personības mērķis un dzīves stils daudzējāda ziņā ir neapzināts. [ A. Vorobjovs. Psiholoģijas vēsture. 82 – 83.lpp ]
Tā kā personība nevar sasniegt pilnību, tad radusies nepilnvērtības sajūta var attīstīties par nepilnvērtības kompleksu un beigties ar neirozi. (Neiroze ietver veselu virkni funkcionālu, atgriezenisku psihes traucējumu ar psihogēnu izcelsmi – tā var rasties vienīgi psihotraumas rezultātā. Šos traucējumus izraisa spēcīgs negatīvs psihisks pārdzīvojums vai biežāk – ilgstoša atrašanās psihotraumējošā situācija.)
Neirožu rašanos bērniem likumsakarīgi nodrošina nepareizas audzināšanas apstākļi vai arī tās rodas izlutinātiem un nemīlētiem bērniem.…
