1887.g. Jau nopietni sasirdzis ar diloni (plaušu tuberkolozi), viņš atkal iestājās Rīgas teātrī par suflieri, bet veselības dēļ nevarēja vairs ilgi darboties.
1888. gada maijā viņu aizved aktieris Stīnus uz savām mājām Kandartēniem, Vecsaules pagastā, lai Esenberģis veseļotos. Slimībai pieņemoties, Esenberģis aizbrauc uz Rīgu pie ārstiem. Tie vairs nevar palīdzēt. Viņš mirst Rīgā 20. novembrī 1890. g. Viņu apglabā Torņkalna kapos 25. novembrī.
Esenberģis tulkojis, iekārtojis latviešu skatuvei ap 20 lugu.
Viņa stāsti – „Uz jūras”, „Zemnieku skuķīts” u. c. piemēroti laikrakstu feļetoniem un iespiesti Rotā, Baltijas Vēstnesī.
…
