„Sakiet, ko tas nozīmē – liels?
Kalns – nesatricināms, neapgāžams.
Jūra – neizdzerama, ar buraudeklu
neapsedzama. Cilvēks? Liels – ar
lielu mīlu, ar lielām sāpēm.”
Ilze Indrāne
(Dzimusi 1927. 23. IV )
LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece Ilze Indrāne (īstajā vārdā Undīna Jātniece) dzimusi Vidzemē, Lazdonas pagastā kalpu ģimenē. Madonas vidusskolā meitene ir enerģijas pilna. Viņa daudz lasa, vada skolas literāro žurnālu. 1946. gadā sākas Ilzes Indrānes pedagoģes gaitas. Mārcienas skolā viņai uztic bērnu nama klasi - trīsdesmit bērnus, kas karā zaudējuši vecākus. Indrāne strādā ar entuziasmu - pa sešpadsmit stundām dienā. Vairākus gadus Indrāne strādā Kusas septiņgadīgajā skolā, pēc tam Praulienas pamatskolā un neklātienē pabeidz trīs kursus Rīgas Pedagoģiskajā institūtā.
Kopš 1954. gada parādās viņas prozas darbi - tēlojumi. Indrānes stāstu krājums „Dzirkstis” (1959) ir daudzsološs pieteikums literatūrā. 1961. gadā viņu uzņem par biedri rakstnieku savienībā.
Romānu „Lazdu laipa” (1963) sabiedrība 1965. gadā novērtē ar LPSR Valsts prēmiju.
Romāns iejūtīgi stāsta par lauku vidusskolēnu dzīvi, viņu sapņiem,, pirmo mīlestību. Dzīvē rakstniece pirmām kārtām saskata labo un gaišo un par to runā ar poētisku pacēlumu. Indrāne nostiprina liriskās prozas strāvojumu latviešu literatūrā. Tomēr viņa neizvairās attēlot arī negatīvo. „Lazdu laipas” lappusēs sastopam aizrautību un kūtrumu, uzupurēšanos un pašlabuma meklēšanu, godīgumu un divkosību, radošu darbu un formālismu. Katrā tēlā izgaismotas vairākas, nereti pretējas īpašības.
…
