Bailes un nemiers
Nevar izbēgt no bailēm un satraukuma. Bērniem ir normāli baidīties no svešiem cilvēkiem, suņiem, skaļuma un no šķiršanās sevišķas pieķeršanās objektiem, tumsas, ūdens, iedomu tēliem. Vecākiem ir jāatzīst bērnu bailes. Bailes ir reālas priekš bērniem, pat ja pieaugušajiem tās liekas izdomātas un smieklīgas. Nevajag mēģināt strīdēties baiļu sakarā, izsmiet vai pazemot. Jāciena bērna centieni distancēties no baiļu objekta un nekad nepiespiest pārvarēt savas bailes. Bērna bailes ātrāk izzūd, ja vecāki pret tām izturas ar cieņu. Bērns ir jāuzmundrina un jānodrošina aizsardzība. Bērns jāapskauj un jādod saprast, ka jūs pasargāsiet no briesmām un palīdzēsiet izvairīties no satikšanās ar briesmu cēloni.(1)
Patiesībā visi bērni laiku pa laikam ir kaprīzi un nepaklausīgi. Visi bērni raud un rīko histērijas. Vecāki var savu bērnu bezgalīgi mīlēt, izlasīt simtiem grāmatu, apmeklēt seminārus, kursus, var absolūti nevainojami un nekļūdīgi darīt visu, būt ideālam, pat svētam, bet bērns vienalga būs dažkārt ar problēmuzvedību.(3)
…
