Šajos gados lielas izmaiņas preses izdevumu sastāvā nenotika, jo bija grūti izveidot jaunu laikrakstu vai pat nomainīt jau esošam nosaukumu.
Tā kā politisko izdevumu saturs tika stingri kontrolēts, cilvēki no tā nogura, un pievērsās intelektuālajiem izdevumiem – māksla un literatūra kļuva arvien populārāka ne tikai pusmūža ļaužu vidū. Kultūras prese cīnījās pret nogurumu un trulumu sabiedrībā ar satīru, cinismu, alegorijām.
Palielinājās arī cenzūra radio un televīzijā – katra pārraide bija vispirms vārds vārdā jāuzraksta, lai cenzors to var izlasīt un izlabot. Tāpēc šie mediji izvairījās no tabu tēmām, pieturoties tikai pie atļautā. Visstingrāk tika kontrolēta televīzija, jo, tā kā tā iekļāva arī vizuālo materiālu, tai bija vislielākā ietekme uz masām. Ja kāds no skatītājiem ievēroja kaut ko standartiem neatbilstošu, tas varēja ziņot Komunistiskajai partijai, kas savukārt sazinājās ar atbildīgajiem par televīziju, kurā pārkāpums noticis. Cenzūra ne tikai aizliedza ziņot par konkrētiem notikumiem, bet arī pavērsa ziņas par labu PSRS, mainot detaļas vai pat iznākumu tajās, lai ikviena pārraide turpinātu veidot pozitīvas nākotnes (un tagadnes) attēlu.
1976. gadā atkal tika izveidota žurnālistikas programma universitātēs. Lai gan tām bija noteikta struktūra un apstiprināti temati, pasniedzēji bieži mācīja žurnālistiku nacionālajā, nevis padomju kontekstā.
…
