Katrai zinātnei ir sava vēsture. Arī pedagoģijas vēsture izgājusi savu ceļu. Dažkārt dzīvē vērojami gadījumi, ka dažas atziņas ar laiku zaudē savu aktualitāti, bet apstākļiem mainoties, atkal atgūst savu nozīmīgumu. Pagātnes apzināšana palīdz risināt tagadnes uzdevumus.
Tautas likteņus lielā mērā nosaka tās intelektuālais, tikumiskais potenciāls un jaunās paaudzes izglītība. Jau Latvijas Republikas rītausmā tautas izglītībai tika ierādīta primāra vieta. Izglītības koncepcijas pamatā bija jāliek konkrēta metodoloģiskā bāze. Latvijas pedagogi pētīja vēsturisko pieredzi pašu mājās, smēlās ierosmi pedagoģiskajām idejām ārzemēs.
Psiholoģiski pedagoģiskās literatūras izdevumos Latvijā atspoguļojās nacionālā pedagoģiskā doma. Tā nebija kabinetos izstrādāta, bet balstījās uz dziļu ārzemju pedagoģijas teorijas un prakses, kā arī vietējo skolu pieredzes analīzi. To varēja izstrādāt psiholoģiski un pedagoģiski izglītoti un erudīti cilvēki. To vidū bija Jūlijs Aleksandrs Students.[1; 263.]
Jūlijs Aleksandrs Students dzimis 1898. gadā Madonas pusē – Lubānas pagasta nabadzīga zemnieka ģimenē. Mācās Lubānas pagasta Rupsalas skolā un Madonas reālskolā zēnā stiprina alkas pēc patiesā, labā un skaistā.
1920. gada rudenī J.A. Students iestājas Latvijas Augskolas filoloģijas un filozofijas fakultātē, kura kļūst par nākamo filozofu, filologu, pedagogu psiholoģijas veidotāju. Studiju gados nostiprinās interese par turpmākās zinātniskās darbības virzieniem. Uzmanības lokā filozofija, ētika, estētika, loģika, socioloģija, psiholoģija un pedagoģija.…
