Aptaujā par būtisko un nebūtisko iesaistīju vairākus sešgadīgos bērnus un iegūtie rezultāti man tiešām bija neliels pārsteigums, jo nebiju īsti droša par to, vai viņi tā vienkārši spēs runāt par tik nopietnām lietām. Bet patiesībā esmu ļoti priecīga par to, ko mēs ar bērniem runājām.
Bērnu atbildes bija ļoti dažādas – tāpat kā paši aptaujātie bērni. Tā viena otra problēma, kas satrauc bērnus, ļāva man izprast viņu rīcību atsevišķās reizēs.
K. ir atvērta, kustīga meitene, kurai viss labi padodas, arī draugu netrūkst, bet pēdējā laikā viņa uz bērnudārzu nāk skumja un domīga, it kā ierāvusies sevī. Uz manu jautājumu, kas viņai ir visbūtiskākais, vissvarīgākais, meitene atbildēja, ka tā ir māmiņa – lai māmiņa ir pie viņas. No malas it kā liekas, ka viss ir normāli, bet zinot meiteni, sapratu, ka mājās tomēr varbūt viss nav kārtībā, jo nesen piedzima mazā māsiņa, un visa māmiņas uzmanība tagad tiek pievērsta mazulītei, lielāko meitu atstājot malā – tāpēc arī šī izmisīgā vēlēšanās, lai māmiņa ir pie viņas. …
