“Kā es saprotu brīvību?” jautāja F. V. Nīče. “Kā kaut ko, kas ir un kā nav, kā tādu, ko grib, kā tādu, ko iekaro”.
Manuprāt mēs visi kaut kādā mērā ilgojamies pēc brīvības un neatkarības. Katrs mēs no kaut kā esam atkarīgs, kaut kas mūs ierobežo, varbūt pat apspiež. Dažkārt mēs to pat neapzināmies, cik lielā mērā mūsu dzīve ir atkarīga no citiem, no apstākļiem, kas nav no mums atkarīgi, no likumiem, paražām, audzināšanas...
Arī tad, ja mūs it kā nekas nesaista, ir mirkļi, kad mums ir jārīkojas pret savu brīvo gribu. Bet dažkārt mēs sajūtam šo sevis ierobežošanu, tā mūs kaitina, sanikno, bet mēs jūtamies bezspēcīgi ar to cīnīties. Bet varbūt patiesībā mēs nemaz negribam būt brīvi, jo nezinām, ko ar savu brīvību iesākt – mēs neesam tai gatavi, mēs nekad neesam bijuši patiesi brīvi. B. Šovs ir teicis: “Brīvība – tā ir atbildība. Tāpēc daudzi baidās no tās.”…
