Mazvērtīgie Kārļa Ulmaņa valdības laikā tiek uzskatīti par „sabiedrībai kaitīgiem”, tāpēc aktuāla kļūst cilvēka bioloģisko īpašību uzlabošana par pamatu ņemot selekcijas principus. , Darbā tiek skarti tādi jēdzieni kā „negatīvā eigēnika”, kā arī „pozitīvā eigēnika”, proti, negatīvā, kur tiek pielietotas dažādas metodes, lai aizkavētu nevēlamu gēnu nodošanu turpmākajām paaudzēm, un pozitīvā, lai pavairotu vai saglabātu vēlamos gēnus. Tā kā vēsturiskajā romānā atainotais Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts 20. gs. 30. gadu nogalē ir izveidojies par samērā labi atpazīstamu zinātnisku institūciju un aug eigēnikas pētījumu nozīmība, jaunais, dedzīgais ārsts Kārlis atklāj sevi kā eigēnikas ideju pretinieku. Viņaprāt, slimais ir jāpieņem un jāatbalsta. Savas pretošanās, kā arī neatlaidības dēļ, apgalvojot, ka ne vienmēr bērni manto vecāku kaiti, prototips ir gluži kā nevēlamais tēls autoritārā režīma laika posmā. Savukārt, Magdalēna Kārlim ir kā apliecinājums darba un aizstāvēto ideju nozīmīgumam. Kā uzskata ārsts, viņa nav traka, tikai piedzīvojusi izmantošanu, kas paaugstinājusi jau tā emocionālās sievietes trauksmes līmeni.
Kā vēstī Inga Gaile: „Stikls ir arī tā neredzamā siena- stereotipi, kādam cilvēkam vajadzētu būt,- kas atdala cilvēkus citu no cita: Kārli no Magdalēnas, Mārtiņu no Ilzes, Lidiju no Roberta.” Tiecoties pēc ideāla sabiedrības modeļa, tiek aizmirsts par tādām vērtībām kā cilvēka dzīvība un brīvība. Tie ir aizspriedumi, kas pieņemti, cilvēkus iedalot augstvērtīgākos un mazāk vērtīgos tikai tāpēc, ka pārmantots slimais gēns un sabiedrībā ir pastāvošs uzskats, ka nākamo paaudžu kvalitāti iespējam celt, ievērojot tikai modernās dabaszinātniskās un medicīnas atziņas. …
