Emocijas un bērna personības emocionālā attīstība pedagoģijas un psiholoģijas zinātnēs

Jāatzīmē, ka bērna vecākajā pirmsskolas vecumā emocionālās attīstības svarīgākais virziens ir emociju un jūtu ekspresijas izmaiņas. Bērns pakāpeniski apgūst jūtu „valodu”, mācās ar žestu, mīmikas, pozu, kustību un balsu intonācijas palīdzību izpaust savus aktuālus emocionālus pārdzīvojumus. Bērns ir spējīgs ar vārdiem raksturot savu emocionālo stāvokli, tomēr šajā kontekstā viņa iespējas ir ierobežotas, jo jēdzieni, ar kuriem iespējams raksturot emocionālus stāvokļus, bērnam pirmsskolas vecumā atrodas tikai formēšanas stadijā. Bērna vecākajā pirmsskolas vecumā normālās emocionālās attīstības rādītāji ir šādi:

• bērns ir apguvis jūtu un emociju izpausmes sociāli pieņemamas formas;
• bērnam formējas augstākās jūtas – morālās, intelektuālās, estētiskās u.c. jūtas;
• bērnam pakāpeniski rodas emocionālā decentrācija (spēja identificēt ar citiem, skaidri izteicot savu pārdzīvojumu kopā; šī spēja dotā darba kontekstā tiek izvirzīta kā viens no galvenajiem empātijas attīstības radītājiem);
• noturīgas (ne mazāk kā diennakti) emocionālās nobīdes esība, t.i. spēja emocionāli izcelt (akcentēt) „nākotnes vai pagātnes brīdi” un emocionāli nojaust to;
• bērna prieks un gandarījums, kas rodas pieaugušā (t.sk. pedagoga) pozitīva novērtējuma dēļ par uzvedības sociālā etalona atveidošanu ar bērnu;
• lomas spēles izraisa bērnam pozitīvas emocijas – prieku un interesi;
• jūtu apzināšanas un patvaļīguma veidošana, (13, 9-10.lpp).
Jautājums par bērna pirmsskolas vecumā spēju emocionāli decentrēties ilgu laiku bija zinātnisko diskusiju priekšmets. Kā konstatējis Ž.Piaže savā teorijā par bērna intelektuālo attīstību, pirmsskolas vecuma bērnā dominē egocentrisms, kas dara par neiespējamu pilnvērtīgu emocionālu decentrāciju. Tomēr, Ž.Piaže oponenti – pazīstamie psihologi L.Vigotskijs, M.Donaldsons, M.Hjuzs u.c. vēlāk ar dažādiem psiholoģiskiem eksperimentiem pierādīja, ka bērni pirmsskolas vecumā nav stipri ierobežoti savā spējā emocionāli decentrēties un identificēt sevi ar citu personu lomām, kā arī rezumēja, ka bērnu pirmsskolas vecumā egocentrismu var viegli pārvarēt ar noteikto vingrinājumu sistēmu, (14, 43-50.lpp).
Visbeidzot jāsecina, ka emocionālā sfēra ir vadošā psihes sfēra attiecībā uz pirmsskolas vecuma bērniem. Bērna personības formēšanā, viņa augstāko psihisko funkciju regulēšanā, kā arī uzvedības regulācijā kopumā emocionālā sfēra spēlē noteicošu lomu.
Tikai pilnvērtīga bērna emocionālās sfēras formēšana var dot iespēju sasniegt personības harmoniju – “intelekta un afekta vienotību”, (15, 34.lpp).
Iespējams noteikt, ka bērns pirmsskolas vecumā ir pats par sevi emociju kopums, līdz ar ko, viņa tikšanai ar mūziku un muzikālo kultūru ir ļoti liela nozīme. Mūziku pedagoģiskajā praksē iespējams definēt kā emocionālās izziņas instrumentu un priekšmetu, kura ietvaros var nomodelēt jebkuras cilvēku emocionālās attiecības. Mūzika attēlo cilvēka attieksmi pret apkārtēju pasauli un cilvēku vietu tajā. Savukārt, bērna attieksme pret apkārtēju realitāti ir savā pamatā emocionālā, kas nozīmē, ka emocijas ir mūzikas saturs.
Respektīvi, mūzika, muzikālās spēles un muzikālā audzināšana ir visefektīvākais līdzeklis bērna emocionālās sfēras formēšanai.
…