Pēdējos gados gan Latvijā, gan arī pasaulē būtiski mainījusies izglītības jēdziena izpratne. Mainījies arī izglītības saturs. UNESCO Starptautiskās komisijas “Izglītība divdesmit pirmajam gadsimtam” ziņojumā tiek uzsvērts, ka “ir ļoti svarīgi likt jaunu uzsvaru uz izglītības morālo un kulturālo aspektu, dodot iespēju katram cilvēkam saprast citu cilvēku individualitāti un izprast pasaules neparasto virzīšanos uz zināmu vienotību; taču šim procesam ir jāsākas ar pašizpratni, veicot iekšēju ceļojumu, kura ceļazīmes ir zināšanas, meditācija un paškritikas attīstīšana”.1 Līdz ar to priekšplānā izglītības procesā izvirzās nevis atsevišķu zināšanu, prasmju un iemaņu apguve, bet gan kompleksa personības attīstība un tās individualitātes izkopšana. Arī A.Broks uzsver, ka izglītība ir ne vien sistematizētu zināšanu un prasmju ieguves, bet arī attieksmju veidošanās process un rezultāts2. Bez tam izglītība ietver sevī arī sociālās pieredzes apguvi, kas aizsākas jau agrā bērnībā.
H.Gudjons ar izglītības jēdzienā ietver :
saprātīgas pašnoteikšanās spēju un spēju solidarizēties ar citiem;
subjekta attīstību līdzšinējo cilvēces kultūru objektīvi atspoguļojošā vidē; tas nozīmē, ka izglītība vienmēr ir izskaidrojama kā cilvēka un pasaules attiecības, ar kurām saprot ne vien receptīvu, bet arī produktīvi mainīgu piedalīšanos kultūras procesā;
individualitātes un sabiedriskuma iegūšanu;…
