Agrā, vēsā rītā, kad, izejot ārā, šermuļi kā sīkas skudriņas pārskrien man pār ķermeni, es sajūtu pirmo spožo saules staru, kurš noglāsta manu vaibstu tik maigi it kā tas būtu manas mātes maigais rokas pieskāriens.
Palūkojos debesīs un redzu, kā gaiši pelēkie mākoņi sablīvējas cits pie cita it kā vēlēdamies piepildīt visas debesis. Tad pēkšņi atspīd arvien spilgtāki saules stari, it kā gribot piesaistīt sev lielāku uzmanību. Tie rotaļājās debesu dziļumā, ik pa laikam mainot nokrāsu, un arvien vairāk saplūst kopā cits ar citu, līdz kļūst par vienu veselu debesu spožumu. Dzestrais rīta vējš iekustina zemē nobirušās lapas, paceļ tās gaisā, un, saulē apspīdētas, tās izskatās kā tikko apzeltītas. Apskatos visapkārt un brīnos, kā dažu minūšu laikā pasaule spēj izmainīties. Tikko vēl bija viss tik kluss un mierīgs, bet, parādoties spilgtajai saulei, viss mainās acu mirklī. …
