Krusta karu kustība bija savdabīgs fenomens viduslaiku vēsturē. Tās cēloņus nevar saistīt tikai ar kristīgās ticības izplatīšanu, kaut arī tajā laikā šai idejai bija sevišķi nozīmīga loma. Bija arī politiskie iemesli – pareizticīgās Bizantijas imperators lūdza Romas pāvesta palīdzību cīņā pret musulmaņu tautām. Sākotnēji krusta karu kustība izpaudās kā ideja atbrīvot Kristus kapu no „neticīgo” (musulmaņu) varas, lai kristīgie svētceļnieki varētu netraucēti apmeklēt Jeruzalemi. Kamēr Palestīnu pārvaldīja arābi, kristiešu svētceļotājiem netika liegta iespēja apmeklēt Kristus kapu.
Krusta kari izplatījās vairākos virzienos – uz arābu kontrolēto Pireneju pussalu, Tuvajiem Austrumiem un Austrumbaltiju. Katrs no šiem reģioniem saistīja krusta karotāju interesi gan visiem krastiem kopīgu cēloņu, gan specifisku sociālekonomisku un ģeopolitisku iemeslu dēļ. Krusta karu laikā izveidojās mūku ordeņiem līdzīgas bruņinieku organizācijas – krusta karotāju ordeņi. Tajos bruņiniekus vienoja stingra, askētiska disciplīna un reliģisks fanātisms.
Baltijas reģions krusta karotāju interešu lokā nonāca galvenokārt izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, jo atradās starp Ziemeļeiropu un Krievzemes kņazistēm. Ziemeļvācijas un Gotlandes tirgotāji veicināja militāru ekspansiju, atbalstot to finansiāli. …
