Līga! Beidzot ir pienācis pavasaris. Šogad ziema savu balto sniega plīvuru pār zemi nespēja noturēt tik stingri un apņēmīgi kā citus gadus, jo to bieži vien dzenāja liegā pavasara dvesma, tomēr tas nedarīja gaidīšanu patīkamāku. Gluži otrādi – šie siltuma uzplūdi tikai viesa veltas cerības, taču tagad es nešaubos, ka pavasaris ir klāt, jo mana sirds sajūt tā maigo aromātu. Šī smarža patīkami atgādina to laiku, kad Tu smaidot ieliki manās rokās pirmo grāmatu, ko jebkad biju turējis. Tā likās dīvaini sveša, taču reizē es nešaubījos, ka mēs kļūsim par labākajiem draugiem uz mūžu.
Tagad es staigāju pa laukiem un izbaudu skaisto Latvijas dabu. Pļavās zied pirmās pavasara puķītes un tuvumā var dzirdēt līksmās putnu balsis. Viss ir tik mierīgs. Rāms. Es aizveru acis un ieklausos klusumā, ieelpoju dziļi jo dziļi un izpūšu saldo gaisu, kas garšo pēc zeltaina medus, kuru bites tik čakli katru gadu vāc.…
