Es eju pa šo šauro Rīgas ielu, kur smiltis zem kājām plūst, un atceros tās dienas, kad jaunības gars bija manī. Bet šodien ar trīcošām, sasprēgātām rokām maizīti lēni laužu, un ar katru nolauzto maizes gabaliņu atceros, kā pamazām Rīga tapa par Rīgu!
Visapkārt bija biezi mūri, kuros bultas šāviena attālumā cits no cita atradās augsti torņi, kur lieli vārti tos vienoja. Kad vakara krēsla tuvojās vārti aizvērās un atvērās tikai īsu brīdi pirms saules lēkta.…
