Seno grieķu apkārtējās īstenības, kā arī pasaules izcelšanās un attīstības reliģiski mitoloģiskais izskaidrojums pamazām nonāca konfliktā ar uzkrāto pieredzi. Zinātne lēni, bet neatlaidīgi spēra pirmos soļus. Agrīnajai grieķu filozofijai ir raksturīgas vairākas īpatnības: pamatā to interesē kosmoloģiskas problēmas; risinājumi ir naturālistiski, sasaistīti ar topošo zinātni, mitoloģiju un morālo problemtātiku.
Jaunās idejas radās šai laikā ekonomiski un sociāli visvairāk attīstītajā Mazāzijas Jonijā.
7. gadsimta otrajā pusē pirms mūsu ēras Milētā tirgotāju, amatnieku un citu darbīgu ļaužu vidū dzima grieķu filozofija. Par sengrieķu filozofijas un zinātnes pamatlicēju uzskata Talētu (~625.-547.g. p.m.ē.)
Milētieši balstās gan uz grieķiem labi pazīstamās Austrumu zinātnes sasniegumiem, gan arī uz pašu grieķu uzkrātajām zināšanām par darbu, sabiedrību un cilvēku. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka atšķirībā no Austrumu domātājiem, sengrieķu gudrajiem bija raksturīga tieksme pēc racionāla un pierādāma esošā izskaidrojuma. Austrumos valdošajā izskaidrošanas pieejā dominēja empīriskais, turpretī grieķiem empīrija guva teorētisku apjēgumu. …
