Sākumā cilvēks savas domas mēģināja attēlot reālos domu objektos vai to raksturīgākās daļās (alu zīmējumi, gleznu raksti). Īsta rakstība sākās ar atteikšanos no tēlošanas, pārejot pie skaņu zīmēm – vārdu, tad zilbju un burtu ideogrāfiskām zīmēm. Šīs zīmes var sakrist ar objektu attēliem (Ēģiptē), bet varbūt arī konvencionālas (Ķīnā – vārdiem, Bābelē – zilbēm). Pāreja pie burtiem (ap 20 – 25 zīmju alfabēts) ievērojami vienkāršo rakstīšanu (Ķīnas 10000 – 40000 rakstu zīmes). Materiāls rakstīšanai ir dažāds. Izturīgākais ir akmens, sevišķi monumentāliem uzrakstiem. Chaldieši pratuši savas rakstu zīmes iespiest māla ķieģelīšos, izturības dēļ tos apdedzinot; šie ķieģelīši ir grāmatu lapu vērtībā un uzglabājuši jau lielākus, grāmatai līdzvērtīgākus darbus. Koka un metāla plāksnes noder kā oficiāliem tā arī privātiem rakstiem; koka vaskotie dēlīši, pa 2 un vairākiem kopā sasieti ir parastais metāls vēstulēm un arī citiem, samērā nelieliem rakstiem; tos pamazām izspiež papiruss.
…
