Cilvēks ir dīvaina būtne, kas radījusi dīvainu pasauli. Mums katru mums atvēlēto brīdi rodas jaunas vēlmes, jauni sapņi un tad ar lielāku vai mazāku mērķtiecību dodamies kaujā paši ar sevi, sabiedrību, ģimeni un visu citu, kas mums dārgs, lai sasniegtu šo idealizēto rezultātu. Tomēr šī dīvainā būtne ‘’cilvēks’’ reti sasniedz cerēto, bet ja sasniedz, vēl retāk ir apmierināts, un tad no jauna metās ar galvu pa priekšu nebeidzamo vēlmju krācēs. Ja tikai mēs saprastu, ka peldot krāčainā upē pret straumi, un ik pa brīdim ietriecoties šķautņainā vilšanās akmenī, mūsu atvēlētais laiks aizplūst, ja tikai mēs zinātu, ko paši gribam, ja beigtu gausties, ka lietas nesanāk, citi nepalīdz, māte daba mūs nemīl vai kaimiņam izauga lielāki ķirbji. Ja spētu iedziļināties savā dzīvē, un saprast, dažas lietas: tad nebūtu ne ļaunuma, ne skaudības, ne aizvainojuma uz citiem. Mēs saprastu, ka katrs nākam ar savu uzdevumu, un tas jāizpilda pēc labākās sirdsapziņas.
Dārgais Aristoteli, Tu dzīvoji tūkstošiem gadu atpakaļ, bet par mūsu dzīvi,…
