Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 02.12.2012.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Eseja 'Klusums saziņā', 1.
  • Eseja 'Klusums saziņā', 2.
  • Eseja 'Klusums saziņā', 3.
Darba fragmentsAizvērt

Domādams cilvēks it kā izrunā vārdus, kurus dažreiz gadās pateikt skaļi, piemēram, emociju uzplūdumā tiek izteikti vārdi vai frāze, kuru it kā negribēja vai nedomāja izteikt, pēc kuras parasti seko atruna jeb mierināšana: „es tā nedomāju”. Ir gadījumi, kad pēc sarunas iestājas klusums, jo cilvēks mēģina saprast jeb uztvert jēgu. Tad parasti seko jautājumi: „ko?”, „kas?”.
Izjustais klusums sarunas laikā starp pazīstamiem cilvēkiem atstāj sava veida iespaidu, jo rodas domas, ka neko nevar izdomāt par ko runāt, ko teikt, kas rezultātā nobloķē prātu, jo pie sevis tiek atkārtots teikums: „ko lai izdomā?”. Lai to novērstu, ir vajadzīga radoša iztēle. Sarežģītas saziņas laikā, kad ir jāpavēsta svarīga informācija, neliels klusuma brīdis ļauj sakopot domas. Slikta situācija ir tad, kad nav ko teikt aizstāvoties vai uzstājoties kādas publikas priekšā.
Izjustā un pārdzīvotā klusuma iedarbība ir saistīta ar nervu sistēmu, iegūtajām emocijām un izjūtām. Dzirdētās skaņas, kā arī piedzīvotais klusums mēdz atstāt iespaidu uz cilvēka loģisko domāšanu. Klusumā cilvēks var atpūsties no dažādām skaņām. Klusumā cilvēks spēj loģiskāk domāt nekā tad, ja apkārt valda troksnis, kas novērš domas. Savukārt loģiskā domāšana ir atkarīga no paša cilvēka, no tā, kādā vidē viņš ir audzis, no piedzīvotajām emocijām.
Klusumā cilvēks spēj labāk padomāt, bet saziņas laikā, ja nav vārdu ko teikt, tas nenāk par labu pašai saziņai. Ja pats cilvēks ir kluss un tas sāk traucēt saziņai, tad ir nopietns pamats uztraukties par savu garīgo stāvokli.

Autora komentārsAtvērt
Atlants