Latvijā pastāvošā informācijas telpa, tēlaini izsakoties, ir kā monēta ar divām pusēm, tikai jāatzīst, ka viena monētas puse ir Latvijas lats, bet otra – Krievijas rublis. Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas valstī sabiedrība dalās divās lielākajās etniskajās kopienās – krievu sabiedrības daļa (gan pilsoņi, gan nepilsoņi) un tie, kas -latvieši. Katram sabiedrības loceklim demokrātiskā valstī, ar demokrātisku pieeju informācijai, ir tiesības un vēlme sevi atpazīt kādā mediju saturā, „izvēlēties un lietot konkrētu mediju, kas kalpo piederības izjūtas, identitātes un vērtību nostiprināšanai”1. Šīs divas informācijas telpas raksturo valodas un mentalitātes atšķirības, taču ne tikai…
Pirmkārt, atšķiras to tēmu un notikumu atlase, kuri tiek nostatīti kā aktuāli. Otrkārt, iespējams novērot spēcīgas pretnostatījumus tēmu analīzē un iztirzājumā, it kā tēmas latviešu un krievu medijos tiktu skatītas no divām pilnīgi atšķirīgi konstruētām prizmām. Treškārt, tiek kultivētas pavisam atšķirīgas idejas, pamudinājumi un skatījumi par to, kādai vajadzētu izskatīties valstij un tās iedzīvotājiem nākotnē. Un rodas iespaids, ka vienā valstī eksistējoši plašsaziņas līdzekļi katrs informētu par pavisam citu, atšķirīgu valsti un tās nākotnes ilūzija katram ir sava un nebūt ne vienota.…
